No 7. februāra līdz 29. martam Humanitāro un mākslu zinātņu lasītavā ir apskatāma grāmatu izstāde “Dzejniecei Ārijai Elksnei — 90”.

Dzejniece, tulkotāja, ārste Ārija Elksne (īst.v. Ārija Grietiņa) dzimusi, 1928. gada 7. februārī Rīgā. Četrus gadus, – no 1935. līdz 1939. gadam – Grietiņu ģimene dzīvoja Cēsīs. Grietiņa uzsākusi mācības 1935. gadā Cēsu 1. pamatskolā, mācības turpinājusi Krustpils pamatskolā (1942), tad Jēkabpils humanitārajā ģimnāzijā, kuru 1947. gadā beigusi ar sudraba medaļu. Tā paša gada rudenī viņa iestājusies Rīgas Medicīnas institūtā. To absolvējusi 1953. gadā, taču alkas mācīties tālāk jauno ārsti mudinājušas turpināt studijas Rīgas Medicīnas institūta Bioloģijas katedras aspirantūrā un specializēties embrioloģijas nozarē (1957). Beidzot pamatstudijas Rīgas Medicīnas institūtā, jaunā ārste uzsāka darba gaitas Ķemeru 1. sanatorijā (1953–1956). Sanatorijā nereti atpūtās radošā inteliģence, to vidū arī Elīna Zālīte, ar kuru Ārijai Grietiņai izveidojās ļoti draudzīgas attiecības, un tieši Elīna Zālīte topošo dzejnieci iepazīstināja ar Jūliju Vanagu, kurš ārstē pamanīja talantu, kā arī palīdzēja izvēlēties jaunajai dzejniecei pseidonīmu «Elksne».

Ārija Elksne pieder pie tās dzejnieku paaudzes, kurai dzejas konsultante bija Mirdza Ķempe. Abas dzejnieces iepazinās 1956. gadā. Lai gan vēlāk dzejnieču attiecībās bija jūtams atsalums, Ārija Elksne vienmēr par Mirdzu Ķempi izteicās ar pietāti, un pateicību par laiku, kuru tā veltījusi radošās personības attīstībai. Literatūras pasaulē Ārija Elksne 1956. gadā debitēja kā dramaturģe – ar viencēlienu «Pārsteigums», taču jaunās autores talants visspilgtāk izpaudās dzejā. Ārija Elksne vienmēr radīja ap sevi harmoniju, un tā staro arī no viņas dzejas rindām (kaut gan pati dzejniece ir teikusi, ka viņas dzeja nav harmoniska, drīzāk viengabalaina). Diemžēl šī harmonija neatrada patvērumu Ārijas Elksnes būtībā, tās vietā iesakņojušās slimības veicināta disharmonija. Depresijas pieveikta, dzejniece aizgāja no dzīves.

Ārija Elksne ir tulkojusi Heinriha Heines poēmu «Senā sapņu laika skaņas» (1982), Mihaila Bulgakova romānu «Teātra romāns» (1984), Liona Feihtvangera romānu «Jūdu karš» (1985).

Ārijas Elksnes dzeja ir ļoti sievišķīga, dziļi intīma, personiska, un dzejniece tajā nebaidās atkailināt savus visdziļākos dvēseles stūrīšus. Ārijas Elksnes daiļradei visraksturīgākie motīvi ir cilvēciskums, sievietes garīgais spēks, mīlestība. Viņa pievērsusies arī dzimtenes, dzīvības un mātes tēmai. Tautas mīlēto Ārijas Elksnes dzeju, sākot no pirmā krājuma «Vārpu valoda» (1960) un beidzot ar pēdējo krājumu «Viršu karogs», kas izdots pēc dzejnieces nāves 1986. gadā, var dēvēt par sievietes lirisko dzīves un izjūtu niansētu biogrāfiju. Par Āriju Elksni var teikt – tautas mīlēta dzejniece, kaut gan Tautas dzejnieces nosaukumu viņai oficiālās instances nepiešķīra. 1975. gadā Ārija Elksne saņēma pieticīgo Nopelniem bagātās kultūras darbinieces goda nosaukumu.

Izstādes mērķis: Iepazīstināt bibliotēkas lietotājus un visus interesentus ar ievērojamu latviešu dzejnieci, atdzejotāju Āriju Elksni.

Izstādes nodaļas:

• Biogrāfiskās piezīmes
• Literārie darbi
• Publikācijas periodiskajos izdevumos

Elektroniskie resursi: Ārija Elksne

Papildu informācija:
Nataļja Zeile
Humanitāro un mākslu zinātņu lasītava
E-pasts: natalja.zeile@du.lv