.svg)
Lai gan tikai 20.gs beigās zinātnes komunikācija kļuva par nozīmīgu sabiedriskās kultūras jautājumu un diezgan strauji ir attīstījusies tieši pēdējos desmit gados, tās pirmsākumi ir meklējami jau 17. gadsimtā. Šī joma ir izveidojusies vienlaicīgi ar Karalisko Biedrību Apvienotajā Karalistē, jo viens no šīs biedrības darbības mērķiem bija Jaunās Filozofijas ieviešana karalistes aizsardzībā – teorētisko zinātņu ieviešana dzīvē.
19.gs. pirmajā pusē tika nodibināta Britu Asociācija zinātnes attīstībai, viens no tā mērķiem bija: pievērst uzmanību zinātnes priekšmetiem un novērst jebkādus sabiedriskas dabas traucējumus, kas varētu traucēt to progresu. Šīs organizācijas izveidošanās veicināja līdzīgu organizāciju tapšanu arī citās, galvenokārt Britu Sadraudzības valstīs, piemēram, ASV, Austrālijā, Jaunzēlandē, Dienvidāfrikā, Indijā un Kanādā. Viens no šīs kustības svarīgākajiem rezultātiem bija tas, ka zinātne kļuva par iespēju izvairīties no šķiru ierobežojumiem Lielbritānijā. Šo aktivitāšu rezultātā izveidojās lielie zinātnes muzeji, savukārt universitātēs tika dibinātas zinātnes un tehnoloģiju fakultātes un koledžas. Tādējādi tika pieņemts, ka zinātne ir atslēga uz personīgo un nacionālo izaugsmi un labklājību.
Pirmais Pasaules karš pamudināja pielietot praktiskās zinātnes un tehnoloģijas, izveidojot veselu zinātnieku un tehnologu armiju, kas starpkaru periodā uzturēja zināmu eiforiju par to, ka zinātne var atrisināt visas cilvēces problēmas. Otrais Pasaules karš šo entuziasmu apslāpēja, turklāt atombumbu pielietošana raisīja sabiedrībā vilšanos par zinātni, kas pēdējos sešdesmit gadus bija plaukusi. Ap 1970.gadu interese par zinātnisko karjeru bija noplakusi visā pasaulē un tā tas palika līdz pat tūkstošgades mijai. Lielie muzeji tika uzskatīti par pagājušā gadsimta zinātnes sasniegumu krātuvi un lai arī bērnos tie joprojām izraisīja interesi, tomēr plašāku publiku tie vairs nesaistīja. 1969.gadā Sanfrancisko, Amerikas Savienotajās Valstīs tika atvērts Eksploratoriums (Exploratorium), kura darbības mērķis bija pārliecināt sabiedrību, ka daba un cilvēki, lai arī ir neatklātu brīnumu pilni, tomēr var tikt izprasti un izskaidroti. Tas radīja bāzi citu zinātnes centru tapšanai.
Turpmākie zinātnes komunikācijas popularizēšanas plāni un stratēģijas agri vai vēlu cieta neveiksmes, jo netika atrasts sabiedrībai viegli izprotams komunikācijas modelis, līdz 2000.gadā ES valstu vadītāji tikās Lisabonā Eiropadomes samitā, kura laikā tika pieņemta Lisabonas stratēģija. Tajā norādīts, ka pētniecība kā ražošanas un zināšanu izmantošanas virzītājspēks ir pats svarīgākais, lai īstenotu nospraustos mērķus un padarītu Eiropu par dinamiskāko un konkurētspējīgāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, kas spēj saglabāt noturīgu ekonomisko attīstību, nodarbinātību un sociālo kohēziju. Cita starpā tika aktīvi diskutēts arī par zinātnes nozīmi vispārējā attīstībā un tās vērtībām. Šīs aktivitātes atvēra durvis aktīvākai zinātnes komunikācijai un tika veidots arvien vairāk programmu un organizāciju, kas veicināja plaisas mazināšanu starp zinātni un sabiedrību.
Zinātnes komunikācija ir attīstījusies ilgā laika posmā Lielbritānijā un citās pasaules valstīs, tā ir cīnījusies ar zemo interesi par zinātni vairākos veidos, taču līdz šim visi ir cietuši sakāvi. Zinātnes komunikācijas iekļaušana Eiropas Savienības politikas īstenošanas programmā ir nodrošinājusi tai noteiktu vietu un finansējumu politikā un darbībā.
