.svg)
Un saproti – nav citu zāļu,
Harijs Heislers
Kā jūrai būt, ko skāris krasts,
Lai asaras kā dzīļu sāļums,
Ļauj divkārt vairāk spēku rast.
2011. gads docenta, pedagoģijas zinātņu kandidāta, Daugavpils Pedagoģiskā institūta (DPI) rektora (1971–1977) Gunāra Gulbja ģimenei, draugiem, bijušajiem kolēģiem un studentiem ir īpaši zīmīgs. 19.martā apritēja 80 gadi kopš viņa dzimšanas. Pirms 40 gadiem, 1971. gada 20. janvārī, Gunārs Gulbis tika iecelts Daugavpils Pedagoģiskā institūta rektora amatā, bet 3. maijā būs aizritējuši divdesmit pieci gadi, kopš dzisa viņa dzīvība
Pirmo reizi šo pasauli mazais Gunārs ieraudzīja 1931. gadā Kuldīgas apriņķa Kabiles ciemā. Viņa māte sevi veltīja divu bērnu audzināšanai un ģimenes pavarda uzturēšanai, bet tēvs bija kalējs, kam bez spēka rokās piemita arī apbrīnojuma humora izjūta. Pirmās skolas gaitas G.Gulbis uzsāka Kabiles septiņgadīgajā pamatskolā, bet 1946. gadā mācības turpināja Rīgas industriālajā politehnikumā. Iegūtās prasmes drīz vien tika praktiski pielietotas, strādājot par inženieri-tehnologu rūpnīcā „Jaunais komunārs”. Tomēr vēlme apgūt jaunas zināšanas arvien pieauga un bija pārāka par nemainīgo ikdienas darbu rūpnīcā.
„Kas tā par zinātni, no kuras nekā nevar saprast?”, – jautāja Gunārs vēl mācoties pamatskolā. Interese un vēlme atklāt sarežģīto un noslēpumaino, skaidrot un mācīt apgūto mudināja G. Gulbi uzsākt studijas Latvijas Valsts Pedagoģiskajā institūtā (1951–1955). Iegūtais dabaszinātņu un ķīmijas vidusskolas skolotāja diploms pavēra jaunas iespējas. Četrus gadus pēc augstskolas absolvēšanas G. Gulbis bija Baldones vidusskolas direktors un ķīmijas skolotājs, bet 1959. gadā dzīves ceļš viņu aizveda uz Latvijas otro pusi – Daugavpili.
Vairāk nekā divdesmit Daugavpilī pavadītie gadi bija liktenīgu un strauju dzīves pavērsienu posms. Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā G. Gulbis sāka strādāt kā Dabaszinātņu katedras asistents, bet jau pēc gada, iegūstot savu zināšanu un spēju novērtējumu, kļuva par Ķīmijas katedras vecāko pasniedzēju un Bioloģijas fakultātes dekānu (1960–1966), vēlāk Ķīmijas katedras vadītāju (1967–1969; 1970–1971). G. Gulbja zinātniskās intereses bija saistītas ar ķīmijas mācīšanas metodiku skolā, klases audzinātāja un skolotāja darbības izpēti. 1970. gadā viņš Viļņā ieguva pedagoģijas zinātņu kandidāta grādu par disertāciju, kas bija veltīta ķīmijas pasniegšanas problēmām, bet 1972. gadā G.Gulbis saņēma docenta atestātu (ķīmijas pasniegšanas metodikas kurss). Viņa dzīves laikā izdoti vairāki metodiskie līdzekļi un zinātniskās publikācijas.
Jaunā pasniedzēja „nepārspējami interesantā būtība un interese par kultūru” apbūra toreiz vēl Daugavpils Pedagoģiskā institūta studenti Aīdu, kas 1961. gadā kļuva par G. Gulbja sievu un atbalstu visā viņa turpmākās dzīves laikā. Gulbju ģimenē piedzima meita Ilze un dēls Ģirts.
Esot rektora amatā, G. Gulbis saglabāja viņam piemītošo spēju prast ar humoru paskatīties uz sarežģītām lietām. G. Gulbja ģimenes draugs, DPI-DPU profesors Leonīds Keirāns rektoru atceras kā humānu cilvēku, kas daudz darīja institūta pilnveidošanai un dabaszinātņu mācību metodikas attīstībai. Sports, kultūra un māksla bija rektora sirdslieta, tādēļ līdzās zinātniskajai un pedagoģiskajai darbībai institūtā tika attīstīta arī pašdarbība.
G. Gulbis mīlēja dzeju. Viņa grāmatu plauktos rindojās visi 20. gs. 60.-70. gados izdotie dzejoļu krājumi. Tapa arī paša sacerēti dzejoļi. Vitalitāti un optimistisko skatījumu uz dzīvi G.Gulbis rada un smēlās dzejnieka, tuva ģimenes drauga Harija Heislera dzejā. Biežs sarunu biedrs bija arī dzejniece Ārija Elksne. Ar sportu uz „tu” G. Gulbis bija jau kopš skolas laikiem. Augstskolā aktīvi spēlēja basketbolu, vairākus gadus bija Latvijas vieglatlētikas izlases dalībnieks, cienīja šahu un galda tenisu. Kā atceras prof. J. Šteimans, viņš ļoti reti zaudēja šaha partiju, sacenšoties ar savu pastāvīgo partneri Josifu Dubašinski.
Smaga slimība liedza G. Gulbim turpināt pildīt DPI rektora pienākumus. 1977. gadā viņš tika iecelts par Pedagoģijas un psiholoģijas katedras vadītāju (1977–1982) un iekļauts DPI Goda grāmatā par ilggadīgu un nevainojamu pedagoģisko darbību jauno skolotāju kadru sagatavošanā, auglīgu zinātniski-pētniecisko un aktīvu sabiedriski politisko darbu.
1982. gadā G. Gulbis pārcēlās uz Rīgu un, neskatoties uz sarežģīto veselības stāvokli, uzsāka darba gaitas P. Stučkas Latvijas Valsts universitātē, kur aktīvi iesaistījās Pedagoģijas fakultātes izveidē, bija tās pirmais dekāns (1983–1986). Latvijas Universitātes kolēģi atceras, ka fakultātes dekāns, būdams ļoti labs volejbolists un lodes grūdējs, mēdza piedalīties dažādās sporta aktivitātēs, juta līdzi studentu varējumam skrējienos apkārt fakultātei, dažādos stafetes skrējienos un basketbolā.
Daugavpils Universitātes (toreiz Pedagoģiskā institūta) kolēģu atmiņās G. Gulbis palicis kā savas lietas un amata pratējs. Enerģisks, radošs, komunikabls un mērķtiecīgs rektors. Stingrs un prasīgs kolēģis un docētājs, kas centās iesaistīt visu kolektīvu mācību procesa pilnveidošanā, pievēršot sevišķu vērību pasniegšanas metodikai, jo uzskatīja, ka pedagoģiskās augstskolas mācību spēkiem jābūt nākamajiem skolotājiem par paraugu.
DU muzeja vadītāja Zane Stapķeviča izsaka lielu pateicību Aīdai Gulbei, Anastasijai Antropai, proferosam L. Keirānam, profesoram J. Šteimanam par atmiņām atceres tapšanai!
