.svg)
Vitālijs Šalda
Dr. habil. hist.
Daugavpils Universitāte
vitalijs.salda@gmail.com
Jautājums par dzimto valodu kā mācību valodu Latvijas tautskolās 1914.–1919. gadā
Atslēgas vārdi: dzimtā valoda, izglītība, skolas, publicistika, nacionālā politika
Kopsavilkums
Sākoties Pirmajam pasaules karam, Latvijā tika realizēts tautskolu rusifikācijas kurss; Rīgas mācību apgabalā spēkā bija 1913. gada 27. augustā kuratora A. Ščerbakova izdotais “paskaidrojums”, kas neļāva īstenot 1906. gadā iegūtās tiesības pirmajos divos mācību gados mācībās izmantot dzimto valodu. Tikai karam ieilgstot, cara valdība bija spiesta piekāpties cittautiešiem. 1915. gada pavasarī tika panākta atļauja pirmajos mācību gados tautskolās mācīt skolēnus mātes valodā. Arī bēgļu bērnu skolās mācības notika dzimtajā valodā. Pēc tam, kad sākumā daļa, tad visa Latvija tika okupēta, tajā tika dibinātas galvenokārt vācu tautskolas, kaut formāli “pēc vajadzības varēja atvērt arī blakus klases ar latviešu un krievu mācību valodu”. Varēja paredzēt, ka, paliekot vācu okupācijas varai, ar laiku latviešu skolu mūžs būtu skaitīts. Nopietns pavērsiens Vācijas neokupētajā teritorijā norisa 1917. gadā. Latviešu skolotāju kongress Tērbatā (1917. gada 8.–12. jūnijā) deklarēja tautskolu uzdevumus, paredzot, ka latviešu bērniem jāmācās latviešu valodā, citu tautību bērniem – savā dzimtajā valodā attiecīgās tautības skolās. Jaunu pavērsienu dzimtās valodas kā mācību valodas ieviešanā tautskolās nesa Vācijas sakāve karā 1918. gada novembrī. Izvērsās pilsonisko spēku izveidotās neatkarīgās Latvijas Pagaidu valdības un lielinieku izveidotās Padomju Latvijas valdības savstarpējā politiskā un militārā cīņa. Abas tās solīja ieviest dzimto valodu kā mācību valodu. Notikumu attīstība noveda pie tā, ka jautājumu likumdošanas ceļā atrisināja pilsoniskā Latvijas Tautas Padome. 1919. gada 8. decembrī tā pieņēma likumus par Latvijas izglītības iestādēm un mazākumtautību skolu iekārtu Latvijā. Likumi deva iespēju lielākajām Latvijas mazākumtautībām – krieviem, vāciešiem, ebrejiem, poļiem, baltkrieviem, lietuviešiem un igauņiem – dibināt savas pamatskolas un vidusskolas, bērni ieguva tiesības zinību pamatus apgūt savā dzimtajā valodā. Faktiski Latvijā tika ieviesta nacionāli kulturālā autonomija. Par latviešu publicistu, sabiedrisko darbinieku attieksmi pret Latvijas tautskolās lietojamo mācību valodu pirms Pirmā pasaules kara autors jau ir rakstījis (Šalda 2023). Šajā pētījumā, izmantojot preses u. c. materiālus, tiek piedāvāts problēmas risinājuma apskats Pirmā pasaules kara un Latvijas Neatkarības kara periodā.
Vitālijs Šalda
Dr. habil. hist.
Daugavpils University
vitalijs.salda@gmail.com
The Question of Mother Tongue as a Language of Instruction in Latvian Folk Schools in 1914–1919
Key words: native language, education, schools, journalism, national politics
Summary
At the beginning of World War I, a course of Russification of national schools was implemented in Latvia, the “explanation” issued by the curator A. Scherbakov on 27 August 1913 was in force in the Riga school district, which did not allow for exercising the right acquired in 1906 to use the native language in the first two school years. Only as the war dragged on, the tsar’s government was forced to make concessions to the ethnic minorities. In the spring of 1915, permission was obtained to teach primary school learners in their mother tongue in the first years of schooling. In the schools of refugee children, lessons were also held in their native language. Afterwards, when a part and then the whole of Latvia had been occupied, mainly German folk schools were founded there, though formally “if necessary, adjacent classes with the Latvian and Russian languages of instruction could also be opened”. It could have been predicted that with the German occupation remaining, schools with Latvian as a language of instruction would eventually cease to exist. A serious turning point in the unoccupied territory took place in 1917. The congress of Latvian teachers in Dorpat (8–12 June 1917) declared the tasks of the schools for national minorities, providing for Latvian children schooling in the Latvian language and for children of other ethnic origins – in their native language in schools of the respective nationality. The defeat of Germany in the war in November 1918 brought a new milestone in the introduction of the mother tongue as a language of instruction in public schools. The mutual political and military struggle between the Provisional Government of Latvia and the Soviet Latvian Government unfolded. Both of them promised to introduce the mother tongue as the language of instruction. The development of events led to the fact that the issue was resolved through legislation by the Latvian People’s Council. On 8 December 1919, it adopted laws on Latvian educational institutions and schools for ethnic minorities in Latvia. The laws gave the opportunity to the largest Latvian minorities – Russians, Germans, Jews, Poles, Belarusians, Lithuanians, and Estonians – to establish their own primary and secondary schools, their children got the right to learn the basics of knowledge in their native language. In fact, school autonomy for national minorities was introduced in Latvia.
How to cite
Šalda, V. (2024) Jautājums par dzimto valodu kā mācību valodu Latvijas tautskolās 1914.–1919. gadā. In: Saleniece, I., atb. red. Vēsture: avoti un cilvēki = History: Sources and People. XXVII. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds “Saule”. 153.–167. lpp.
